Pasīvā ēka (Passive House) ir starptautisks energoefektivitātes standarts, kas nodrošina zemu enerģijas patēriņu apsildei ( ≤15 kWh/m2 gadā). Tas tiek panākts ar izcilu siltumizolāciju, hermētiskumu, kvalitatīviem logiem un mehānisko ventilāciju ar siltuma atguvi.
Šīs ēkas lielā mērā silda pašas sevi, izmantojot sekundāros siltuma avotus. Lai gan sākotnējās būvniecības izmaksas ir augstākas, zemās ekspluatācijas izmaksas (ziemā ap 50-100 eiro) tās kompensē 8-20 gadu laikā.
Latvijā ir sertificētas tikai piecas pasīvās ēkas. Salaspils bērnudārzs ir pirmā publiskā ēka Baltijā ar šo sertifikātu, bet Mārupes privātmāja ir pirmā, kas ieguvusi augstāko Passive House PLUS sertifikātu. Pasīvās ēkas tiek uzskatītas par ilgtspējīgu nākotnes standartu.
Energoefektivitāte. Ēka, kas silda sevi pati
Pirmā pasīvā ēka (angļu val. Passive House) Eiropas kontinentā jau ir pārkāpusi savai trīsdesmitgadei. Vācu fiziķa Volfganga Feista (Wolfgang Feist) un zviedru inženiera Bo Adamsona (Bo Adamson) kopprojekts tika īstenots 1991. gadā Darmštatē (Vācija). Pēc speciālistu atzinuma, ēka joprojām saglabājusi augstus energoefektivitātes rādītājus.
Tolaik mājai Darmštatē tika izbūvētas ārējās norobežojošās konstrukcijas ar efektīviem siltumizolācijas materiāliem, ļoti energoefektīva trīsstiklu logu sistēma un ierīkota mehāniskā ventilācijas sistēma ar rekuperāciju (gaisa apmaiņas nodrošināšana ar siltuma atguves metodi). Āra gaiss tiek priekšsildīts/priekšdzesēts ar zemes siltummaiņa palīdzību.
Pašlaik, kad aizvien vairāk par mūsu ikdienas pavadoņiem dažādās jomās kļūst energoefektivitāte un atjaunojamās enerģijas avoti, ekoloģisko ēku ideja kļuvusi aizvien populārāka visā pasaulē. Protams, salīdzinot ar tradicionālo jeb pēdējā pusgadsimtā izplatītāko ēku būvniecību, pasīvo ēku principiem atbilstošu būvju īpatsvars nav liels, taču to skaits pamazām aug. Līderos Eiropā ir Vācija, Austrija, kā arī Skandināvijas valstis.
Kā atzīst SIA PH Consulting energoefektivitātes eksperte Mare Mitrevica, kas pēdējos gados daudz strādājusi tieši pie pasīvo publiskā sektora ēku aprēķiniem un sertifikācijas koordinēšanas Zviedrijā (skolas, bērnudārzi, pansionāti), daudzas Zviedrijas pašvaldības ir apzinājušās, ka ir vērts investēt tieši pasīvajās ēkās, jo tā tiek saņemta labākas kvalitātes būve ar ļoti zemām un paredzamām uzturēšanas izmaksām.
Vizuāli pasīvās ēkas no citām ēkām atšķiras minimāli vai neatšķiras nemaz. Būtiska to pazīme, ko var pamanīt zinātājs, ir logu sadalījums pa fasādēm – uz ziemeļiem to gandrīz nebūs. Galvenais nosacījums, lai ēkai būtu zems enerģijas patēriņš tieši apsildei. Tas tiek panākts ar īpaši labi siltinātām ārējām norobežojošajām konstrukcijām, energoefektīviem logiem un durvīm, rūpīgi noblīvētām (hermētiskām) konstrukcijām un to savienojumiem (tiek limitēta un ar mērījumiem pārbaudīta faktiskā gaisa apmaiņa) un mehānisko ventilācijas sistēmu ar siltuma atgūšanu. Līdz ar to sekundārajiem siltuma avotiem – saules gaismai un iemītnieku metabolismam, kā arī elektrisko ierīču izdalītajam siltumam – paliek būtiska nozīme. Pasīvā ēka silda pati sevi, netērējot lielus dabas resursus. To var sildīt arī ar neatjaunojamo enerģiju, bet tas atspoguļojas primārās enerģijas rādītājā. Pasīvās ēkās siltuma patēriņš nevar pārsniegt 15 kWh/m² gadā. Salīdzinājumam, tradicionālo nesiltināto privātmāju apsildei vidēji tiek patērēti 150-250 kWh/m², bet nesiltinātām daudzdzīvokļu sērijveida mājām parasti tie ir 120-150 kWh/m².
Pasīvo ēku sertifikācija
Pasīvās ēkas sertificē Vācijā bāzētais Pasīvo ēku institūts (Passive House Institut – PHI), kā arī paša PHI akreditētas organizācijas vai individuālas personas, kam saskaņā ar PHI standartiem ir tiesības sertificēt ēkas ikvienā pasaules valstī.
Pasīvās ēkas tiek projektētas, optimizētas un pārbaudītas ar Pasīvo ēku projektēšanas programmu (Passive House Planning Package). M. Mitrevica gan piebilst: «Ēkai nav obligāti jābūt sertificētai, lai to varētu uzskatīt par pasīvu, pietiek, ja ir izpildīti visi nepieciešamie kritēriji. Taču sertifikācija dod svarīgu un acīmredzamu kvalitātes pierādījumu.»
M. Mitrevica secina, ka Latvijā pasīvo ēku būvniecība ir diezgan jauna. Pagaidām par tām ir neliela interese, neraugoties uz dažādām aktivitātēm, piemēram, Passive House atvērto durvju dienām. Latvijā ir sertificētas tikai piecas ēkas, no kurām trīs ir privātmājas, viena ir publiskā ēka, viena dvīņu māja. Mūsu Baltijas valstu kaimiņiem šie skaitļi ir līdzīgi: Lietuvā sešas ēkas, Igaunijā tikai divas, no kurām pēdējā sertificēta pirms 10 gadiem. Savukārt specializētajos pasīvo ēku mācību kursos, ko organizē arī Latvijā, kopš 2012. gada zināšanu ieguvušo amatnieku (Tradesperson) skaits ir 145, bet pasīvo ēku projektētāju un konsultantu (Designer/Consultant) kursus apmeklējuši 127.
Jāpiemin, ka bez Passive House pastāv arī citas brīvprātīgās ēku sertificēšanas sistēmas, no kurām populārākās ir LEED (Leadership in Energy and Environmental Design) un BREEAM (Building Research Establishment Environmental Assessment Method), taču tās koncentrējas uz atšķirīgiem aspektiem. Passive House koncentrējas gandrīz tikai uz energoefektivitāti un ir visstingrākā attiecībā uz enerģijas patēriņu. Te galvenā uzmanība tiek pievērsta ēkas norobežojošām konstrukcijām (siltumizolācijai, gaisa necaurlaidībai un augstas veiktspējas logiem). Sistēma galvenokārt tiek lietota dzīvojamām un neliela izmēra ēkām, īpaši populāra tā ir Eiropā. LEED gadījumā līdzvērtīgi tiek vērtēta gan energoefektivitāte, gan arī ilgtspējas aspekti, aptverot ūdens patēriņu, materiālu izvēli, iekštelpu gaisa kvalitāti un inovācijas dizainā. Tā ir izmantojama dažādu tipu ēkām – dzīvojamām, komerciālām, industriālām. LEED ir atzīta visā pasaulē, īpaši Ziemeļamerikā. BREEAM ir līdzīga LEED, bet ar spēcīgāku orientāciju uz vietējiem (īpaši Eiropas) standartiem un novērtējuma kritērijiem. Bieži vien iekļauj detalizētākas prasības atbilstoši vietējam kontekstam. BREEAM īpaši izplatīta ir tieši Eiropā. Jāatceras, ka neviena no šīm sertifikācijām nav obligāta saskaņā ar Latvijas būvnormatīviem un kalpo kā brīvprātīgs kvalitātes apliecinājums.
Pasīvo ēku principi un priekšrocības
Galvenais mērķis ir nodrošināt komfortablu iekštelpu klimatu ar minimālu enerģijas patēriņu telpu apsildei un dzesēšanai un zemām ekspluatācijas izmaksām.
Pasīvās ēkas galvenie principi un izrietošās priekšrocības:
- teicama siltumizolācija: ārsienas, jumts un pamati ar biezu izolācijas slāni (U vērtība <0,15 W/m²K, bieži <0,10 W/m²K), kas būtiski samazina pārvades siltuma zudumus;
- hermētiskums: gaisa necaurlaidība (n50 ≤ 0,6 h, bieži < 0,3 h) novērš aukstā gaisa infiltrāciju un konvektīvos siltuma zudumus;
- efektīva ventilācija: mehāniskā ventilācijas sistēma ar siltuma atgūšanu (efektivitāte >75%, bieži >85%) nodrošina gaisa apmaiņu ar minimāliem enerģijas zudumiem;
- kvalitatīvi logi: divkameru stikla paketes ar selektīvo pārklājumu, siltināti logu rāmji (U vērtība <0,8 W/m²K, bieži <0,7 W/m²K) un pareiza logu izvietošana ar maksimālo laukumu pret dienvidiem un minimālo pret ziemeļiem;
- noēnojuma risinājumi (pasīvie – pārkares, aktīvie – žalūzijas) novērš pārkaršanu vasarā un samazina dzesēšanai nepieciešamo enerģiju;
- zems enerģijas patēriņš: apsildes enerģijas patēriņš <15 kWh/m² gadā, kas ir līdz 90% mazāks nekā tradicionālajās nesiltinātajās ēkās;
- komfortabls mikroklimats: vienmērīga temperatūra un mitrums visu gadu;
- ilgtermiņa ietaupījumi: zemākas ekspluatācijas izmaksas kompensē augstākas būvniecības izmaksas vidēji 8-20 gadu laikā.
Pasīvo ēku būvniecība publiskajā sektorā
Publiskais sektors Latvijā pagaidām nav plaši iesaistījies pasīvo ēku būvniecībā. Ir tikai viena sertificēta ēka – 2024. gadā atklātais Salaspils Septītais bērnudārzs. Biežāk ir bijuši gadījumi, kad izmantoti tikai atsevišķi pasīvo ēku elementi. Bet ir arī citas publiskās ēkas Latvijā, kas, visticamāk, izpilda pasīvo ēku sertifikācijas kritērijus, bet nav veikta to sertificēšana. Kāds ir iemesls tik kūtrai pasīvo ēku būvniecībai publiskajā sektorā?
Salaspils Septītais bērnudārzs. Foto: Ansis Starks
Staņislavs Gendelis, vadošais pētnieks Latvijas Universitātē un sertificēts pasīvo ēku projektētājs, min vairākus iemeslus:
- primāri tās ir augstākas sākotnējās izmaksas. Lai gan ilgtermiņā pasīvās ēkas noteikti ir ekonomiski izdevīgākas, publiskais sektors praktiski vienmēr prioritizē zemākas būvniecības izmaksas, iepirkumu piedāvājumu izvērtējumā neiekļaujot ekspluatācijas izmaksas (kas būtu vismaz 30 gadu);
- lielu lomu spēlē arī tradicionālās būvniecības inerce – pieturēties pie gadiem lietotām un pārbaudītām būvniecības metodēm (nemainīt to, kas labi strādā), nemeklējot jaunas un inovatīvas pieejas;
- viens no faktoriem ir arī tas, ka Latvijas būvnormatīvi neparedz specifiskas prasības pasīvajām ēkām, kas apgrūtina to integrāciju publiskajos projektos uz brīvprātības pamata – pat spēkā esošo būvnormatīvu prasības dažiem šķiet par stingru;
- noteikti jāmin arī zināšanu trūkums: būvniekiem un projektētājiem trūkst kvalitatīvu mācību un pieredzes pasīvo ēku būvniecībā. Īpaši, ja tādas zināšanas nepieprasa pasūtītājs.
Viena no publiskajām pasīvajām ēkām ir arhitektu biroja MADE Arhitekti projektētais jau minētais Salaspils bērnudārzs – pirmā publiskā būve visā Baltijā, kas ieguvusi pasīvās ēkas sertifikātu. Bērnudārza fasāde un visas nesošās konstrukcijas ir veidotas no koka.
Konkursā tika vērtēts ne tikai ēkas un visas teritorijas vides energoresursus taupošs projekts, bet arī arhitektoniskā risinājuma atbilstība pilsētvides kontekstam un idejas oriģinalitāte. Metu konkursā uzvarējušais MADE arhitekti projekts piedāvāja kompaktu divstāvu ēku ar daudzfunkcionālām telpām un rūpīgi plānotu teritoriju. Izstrādātā projekta mērķis bija bērnudārzu veidot tā, lai katrs bērns tur justos kā mājās un ēkas ekspluatācija pašvaldībai neizmaksātu dārgi. Arhitekts Miķelis Putrāms stāsta: «Pasīvā ēka ir ļoti optimizēta būve ar jutīgām inženiersistēmām, kas ir jāekspluatē ar izpratni. Nevar projektēt, būvēt un ekspluatēt pasīvo ēku, kā pierasts standarta situācijās. Gan būvniecībā, gan ēkas ekspluatācijā ir jāstrādā pie kvalitātes un sistēmu regulēšanas, lai tas praksē realizētos kā taupīgums. Pasīvo ēku nevar projektēt no daļām, ir nepieciešama holistiska pieeja projektam kopumā un ar arhitektūru integrēti inženiertehniskie risinājumi.»
Salaspils bērnudārza ēkas siltumenerģijas patēriņš apkurei ir 12 kWh/m² gadā ar pasīvās ēkas standartam atbilstošu telpu komfortu. Ēka patērē gandrīz četras reizes mazāk siltumenerģijas, nekā to nosaka 2021. gada Ministru kabineta noteikumos Nr. 222 “Ēku energoefektivitātes aprēķina metodes un ēku energosertifikācijas noteikumi” definētās gandrīz nulles enerģijas ēkas prasības (45 kWh/m²).
Citi Latvijas būvnormatīvi (LBN 002-19 “Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika”, LBN 231-15 “Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija”) neparedz specifiskas prasības pasīvajām ēkām, bet nosaka vispārīgus energoefektivitātes standartus, t. sk.:
- norobežojošo konstrukciju siltuma caurlaidības koeficienta U maksimālās vērtības;
- ēkas ārējās čaulas gaisa caurlaidības rādītāju atkarībā no ventilācijas sistēmas;
- ēkas energoefektivitātes klasi (no 2020. gada visām jaunbūvēm jāatbilst gandrīz nulles enerģijas ēkas prasībām, kas nozīmē A klasi).
Baltijā pirmā Passive House PLUS sertificētā ēka – Mārupē
LU vadošā pētnieka Staņislava Gendeļa privātmāja ir viena no 2667 pasīvajām ēkām, kas ir iekļautas starptautiskajā sertificēto pasīvo ēku reģistrā, un viena no 210 jaunbūvēm visā pasaulē, kas atbilst arī papildu Passive House PLUS kritērijiem. Tā ir pirmā ēka Baltijā, kas ieguvusi šādu sertifikātu.
Foto: no Staņislava Gendeļa personīgajiem arhīviem.
Passive House PLUS nozīmē, ka ēka ne tikai atbilst visiem pasīvās ēkas kritērijiem (t. sk. apsildes enerģijas patēriņš ir četras reizes mazāks nekā Latvijas normatīviem atbilstošā A klases ēka), bet arī ražo enerģiju, turklāt daudz vairāk par pašpatēriņu (ko var izmantot, piemēram, elektroauto lādēšanai). Passive House PLUS nozīmē, ka būtiski samazināta ietekme uz vidi, jo ēkai nepieciešamā enerģija tiek ražota uz vietas (šajā gadījumā – ar saules paneļiem un izmantojot siltumsūkņus). Visām citām pasīvajām ēkām Baltijā ir Classic sertifikāts. Tātad tās enerģiju neražo, bet, kaut arī maz, tomēr tikai tērē.
Foto: no Staņislava Gendeļa personīgajiem arhīviem.
S. Gendelis stāsta: «Saskaņā ar PHPP aprēķinu mājā viss enerģijas patēriņš (apsilde, karstais ūdens, dzesēšana, ventilācija, sadzīves iekārtas utt.) ir tikai 48 kWh/m² gadā, bet saražotās enerģijas apjoms sasniedz 110 kWh/m². Ja saimniecībā nebūtu elektroauto, kur elektroenerģijas starpību ielādēt, vajadzētu sākt domāt par energokopienas veidošanu ar kaimiņiem, lai pārpalikumus nenodotu atpakaļ elektrotīklā, bet izmantotu pašpatēriņam uz vietas.» Mājas īpašnieks atzīst, ka Passive House sertificēšana bija sarežģīta un atbildīga, tā prasīja dažādu dokumentu sagatavošanu, iekļaujot daudz aprēķinu un fotogrāfiju no celtniecības procesa ar dokumentētiem pierādījumiem atbilstībai projektam.
Ēka ir aprīkota ar detalizētām datu monitoringa sistēmām ar mērķi iegūt maksimāli daudz objektīvas informācijas par fizikālajiem procesiem tajā. Tiek reģistrēti un uzkrāti dati no vairāk nekā 100 sensoriem un skaitītājiem, t. sk. gaisa temperatūra visās telpās, relatīvais gaisa mitrums, CO2 līmeņi, elektroenerģijas un siltuma enerģija, ventilācijas gaisa plūsmas, ūdens patēriņš un vides parametri no meteostacijas. Atsevišķi tiek mērīta arī temperatūra zem saules paneļiem.
Foto: no Staņislava Gendeļa personīgajiem arhīviem.
Šajā ēkā nav klasisko radiatoru. Apsilde tiek nodrošināta ar siltā gaisa pieplūdi caur ventilācijas sistēmu ar gaiss-gaiss siltumsūkņa palīdzību, kā arī ir ierīkota elektriskā siltā grīda sanitārajos mezglos un gaitenī, kuras galvenais uzdevums ir samazināt mitrumu šajās telpās. Arī karstā ūdens sagatavošana tiek nodrošināta ar siltumsūkņa palīdzību.
Viena no inovācijām bija speciālā kompaktiekārta (angļu val. Compactunit), kas ietver rekuperatīvo mehānisko ventilāciju, piegādājamā gaisa sildīšanu un dzesēšanu, kā arī karstā ūdens sagatavošanu ar 200 litru akumulācijas tvertni. Šāda tipa kompaktiekārtas fizikālo apsvērumu dēļ var tikt izmantotas tikai pasīvajās ēkās (ar ļoti nelielu apsildes jaudu). Viena tāda – Pichler PKOM4 – tika pasūtīta pa tiešo no Austrijas ražotāja. Iekārtas standarta konfigurācija tika nomainīta ar entalpijas siltummaini (t. i., ar mitruma atgūšanu), lai ziemas periodā no telpām nezaudētu tik vajadzīgo mitrumu, uzlabojot komfortu.
Blakus kompaktiekārtai atrodas arī saules paneļu invertors ar 10 kWh akumulatoru, kas apkalpo uz jumta uzstādītos 32 saules paneļus ar kopējo jaudu 12kWp.
Kā būtisku pasīvās ēkas priekšrocību S. Gendelis akcentē izmaksas: «Pašā aukstākajā mēnesī, kad gaisa temperatūra bija vidēji -6°C, kopējās izmaksas bija tikai 75 eiro. Tas iekļauj visus enerģijas veidus – apsildi, karstā ūdens sagatavošanu un visus pārējos elektroenerģijas patērētājus, arī elektroauto uzlādi visa mēneša garumā. Savukārt ikmēneša maksājums pavasara-rudens periodā ir ap 20 eiro mēnesī, iekļaujot arī auto uzlādi.»
Ēkas automatizācijas un datu reģistrācijas risinājumus, kas ir balstīti uz KNX protokola risinājumiem, ir piegādājis un uzstādījis Schneider Electric. Saskaņā ar pasīvo ēku pamatprincipiem mājai ir pret dienvidiem vērsti lieli logi. Vasaras laikā komfortu nodrošina pārkare virs pirmā stāva logiem un Warema ārējās žalūzijas, kas iebūvētas fasādē otrā stāva logiem. Minētie apēnojuma risinājumi būtiski samazina dzesēšanas nepieciešamību, kas ēkā pēc mērījumu datiem visā 2024. gadā veidoja tikai 104 kWh.
Ēkas būvniecības izaicinājumi
Kā vienu no apstākļiem būvniecības gaitā S. Gendelis min neparedzētu un ļoti strauju kokmateriālu (arī citu būvmateriālu) sadārdzinājumu Covid-19 pandēmijas ietekmē un vēlāk arī, sākoties Krievijas-Ukrainas karam. Tas prasījis ievērojamu papildu finansējumu – piemēram, starpstāvu CLT (Cross Laminated Timber) pārseguma panelim tāmes cena pusgada laikā divkāršojās no 6200 līdz 11 600 eiro. Arī ēkas iekšdarbi kavējušies gan pandēmijas ierobežojumu, gan darbinieku slimošanas dēļ.
Vēl viens izaicinājums bija saistīts ar izvēlēto kompaktiekārtu, kurai nebija pieejams lokālais tehniskais atbalsts un apkalpošanas iespējas – nācās ilgi meklēt vietējos speciālistus.
Ko ieteiktu citiem, kas vēlas būvēt pasīvo ēku?
- Jau sākumā projektētājam/arhitektam dot uzdevumu un pieprasīt sertifikāciju atbilstoši Passive House prasībām, kā arī maksimāli izmantot sertificētas komponentes.
- Ir ļoti ieteicams piesaistīt atsevišķu konsultantu tieši energoefektivitātes jautājumos.
- Noteikti jāveic ēkas sākotnējo un ekspluatācijas izmaksu aprēķins ilgākā laika periodā (vismaz 30 gadiem), kas parādīs reālo ekonomisko ieguvumu un atmaksāšanas laiku.
- Kā ļoti svarīgu faktoru S. Gendelis min to, ka visiem ēkas iekšdarbos iesaistītajiem ir nepieciešams viens kompetents un atbildīgs vadītājs, kurš pārzina un var koordinēt visus ēkas iekšējos darbus.
Arhitekts M. Putrāms secina, kā uzlabot pasīvo ēku būvniecības procesu publiskajā sektorā:
- Ir nepieciešama inženieru un konsultantu komanda ar kompetenci energoefektīvos risinājumos, kas nozīmē, ka projektēšana būs dārgāka nekā standarta ēkai, bet tas ir galvenais izaicinājums publisko būvju iepirkumos.
- Ir nepieciešams līderis, kas visās projekta sadaļās pieprasa sadarbību un kompetenci. Visbiežāk tas ir arhitekts un būvprojekta vadītājs, un pasīvo ēku projektētājs vienā personā.
- Publisko iepirkumu problēma ir tā, ka pašvaldības vairumā gadījumu projektēšanu diemžēl vēl arvien iepērk par zemāko cenu un neprasa projektētāju kompetenci energoefektīvām realizētām ēkām.
Pasīvo ēku būvniecības nākotne
Visām jaunbūvēm, kas tiek būvētas pēc 2021. gada, ir jāatbilst gandrīz nulles enerģijas ēku prasībām. Tas nozīmē, ka ēkas energoefektivitātes rādītājs apsildei atbilst A klasei.
Pasīvās ēkas (ar trīsreiz stingrākām prasībām siltuma enerģija patēriņam) ir nākotnes būves. M. Putrāms domā, ka nākotnē pasīvās ēkas būs projektēšanas standarts pašvaldībām, kā tas ir citur Eiropā un Skandināvijā, jo tas ir ekonomiski izdevīgāk.
Visaptveroša ēkas atjaunošana jeb tā sauktā dziļā renovācija ir praktiski vienīgais veids, kā būtiski samazināt mājokļu sektora enerģijas patēriņu un CO2 emisijas.
S. Gendelis uzskata, ka tuvāko desmit gadu laikā pasīvo ēku būvniecība gan pasaulē, gan Latvijā, visticamāk, turpinās pieaugt. Eiropas Savienības (ES) zaļais kurss, ēku direktīvas un virzība uz gandrīz nulles enerģijas ēkām (nZEB) veicina pasīvo risinājumu plašāku ieviešanu. Tomēr tempu var ierobežot augstākas būvniecības izmaksas un kvalificētu speciālistu trūkums.
Šo attīstību lielā mērā noteiks pasūtītāju spēja izvērtēt ne tikai sākotnējās kapitālieguldījumu izmaksas, bet arī ēkas dzīves cikla izmaksas, īpaši ekspluatācijas un enerģijas patēriņa efektivitāti ilgtermiņā.
Caune, L. (2025). “Ēka, kas silda sevi pati”. Būvinženieris, Nr 105, lpp 16-27.
Pārpublicēts 05.11.2025 ar atļauju no žurnāla “Būvinženieris” LBS.
